• Vineta

20. gs. 20. un 30. gadu modernās virtuves iekārtojums

Updated: Oct 28, 2018

Virtuvē vienmēr ir valdījusi īpaša atmosfēra. Tā ir laboratorija, kurā prasmīga saimniece kā burve izejvielas pārvērš jaunās garšās, krāsās un baudās. To, cik labs būs ēdiens, nosaka ne tikai pavāres meistarība un izvēlēto produktu kvalitāte, bet arī pieejamais aprīkojums un virtuves iekārtojums. Dažādos laikmetos un kultūrās bijuši savi standarti, kādai jābūt šai "laboratorijai". Raksts sniedz ieskatu, uz kādiem standartiem tiecās Latvijas namamātes 20. gs. 20. un 30. gados, iekārtojot savas virtuves.


Pie plīts visu dienu


Izpratne par to, ko nozīmē būt mājsaimiecei, starpkaru periodā atšķīrās no mūsdienu priekšstatiem. Būt mājsaimniecei jeb, kā tai laikā teica, – mājturei, nozīmēja strādāt uz pilnu slodzi un ikdienas pie plīts pavadīt vairākas stundas galvu nepacēlušai, atrodot vēl laiku mājas uzkopšanai, bērnu audzināšanai, un, protams, rūpēm par vīru. Tā laika presē rakstīja „Nekur strādnieces tā nenoskriesies, kā virtuvē pa ēdiena pagatavošanas laiku”.


Mājsaimnieces rīts sākās agri, ar došanos uz tirgu, lai iegādātos dārzeņus, augļus un citus produktus, jo iespējas ilgstoši uzglabāt produktus svaigus bija ierobežotas. Diena noslēdzās vēlu vakarā, uzkopjot virtuvi un veicot sagatavošanās darbus nākamajam darba cēlienam.


Lai arī Latvija pēc Pirmā pasaules kara strauji attīstījās, tajā skaitā pilnveidojās sieviešu zināšanas mājturības jautājumos, un pilsoņiem parādījās brīvi līdzekļi dažādu saimniecībā nepieciešamu lietu iegādei, tikai turīgākās ģimenes varēja atļauties ierīkot modernu virtuvi. Daudzviet, īpaši laukos, mājniekiem un lopiem ēdienu gatavoja vienā un tajā pašā virtuvē, turpat vārīja ziepes, mazgāja veļu un veica citus darbus.


Latvijas namamātes tiecas uz Rietumu standartiem


Omulīgi iekārtotas telpas rada labāku noskaņojumu, un, ja viss ir pa rokai, darbi veicas raitāk. Ja labklājība to atļāva, virtuves iekārtošanai tika pievērsta liela vērība un ņemtas vērā jaunākās no Rietumeiropas un Amerikas nākušās atziņas, ar kurām varēja iepazīties presē un nedaudzajās mājturības jautājumiem veltītajās grāmatās.


Priekšstats par modernas virtuves iekārtojumu.

Par virtuvei vispiemērotāko atrašanās vietu tika atzīta ēkas ziemeļu puse. Virtuves sienu krāsas izvēlē priekšroku deva gaišajiem toņiem, tas ļāva pamanīt netīrību un uzturēt spodrību.


Ikvienā modernā virtuvē 20. gs. 20. un 30. gados atradās plīts ēdiena gatavošanai. Tika izmantotas gan tradicionālās ar malku kurināmā plītis, gan arī modernās iekārtas – elektriskās un gāzes plītis, tā saucamie „petrolejas ķēķi”, kuri atgādināja lielu lampu, un „prīmusi”. Modernajās virtuvēs bija ierīkots ūdens krāns un izleja samazgu izliešanai.


Ūdens krāns un izleja.

Turīgo saimnieču virtuvēs plauktos līdzās labas kvalitātes katliem un pannām, galda piederumiem un traukiem, stāvēja maizes, nūdeļu un šķiņķa griezēji un desu pildītāji, un citi agregāti.


Mēbeļu daudzums virtuvē bija atkarīgs no saimniecības lieluma. Par virtuvē vajadzīgām mēbelēm tika uzskatīti: viens liels vai divi mazāki nekrāsoti koka galdi, trauku skapis, pāris koka soliņi, kur piesēst un atvilkt elpu. Tāpat virtuvē bija jābūt gaļas bluķim ar atliecamu vāku, pie sienām piestiprinātiem plauktiem kastroļu novietošanai, zem tiem bija jābūt naglām dažādu virtuves piederumu sakarināšanai. Pie sienas plīts tuvumā piesita robotu dēlīti dažāda lieluma koka karošu un katlu vāku novietošanai. Divdesmito gadu izskaņā priekšzīmīgā virtuvēs varēja redzēt smagākus skapjus ar ritenīšiem zem kājām, kas atviegloja telpas uzkopšanu.


Jau šajā laikā tika pievērsta uzmanība, lai mēbeļu un plīts, izlietnes un citu iekārtu izvietojums būtu racionāls, saimniecei ērts, nebūtu jāveic lieki attālumi un viss vajadzīgais būtu pa rokai. Piemēram, virtuves aprīkošanā bija pieejami soli ar regulējumu augstumu un iespēju griezties uz visām pusēm.


Ledusskapi varēja izgatavot pašu spēkiem


Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados ledusskapis bija pieejams tikai turīgākajiem iedzīvotājiem. Tā laika presē atrodami dažādi padomi, kā paša spēkiem izgatavot sadzīvē nepieciešamas lietas, kuras varēja nopirkt arī veikalos. Starp padomiem rodams apraksts, kā pašam pagatavot ledusskapi, uzsverot „tas tikpat labi pildīs savu uzdevumu, kā par dārgu naudu pirktais”.


Ledusskapja pagatavošanai bija nepieciešamas tikai cinka plāksnes un koka dēļi. Lai tajā turētos vēsums (aptuveni +7 grādu temperatūra pēc Celsija) ik dienas tam bija nepieciešami 3 kg ledus.


Pašu spēkiem pagatavots ledusskapis.

Glabājot produktus paštaisītajā ledusskapī bija jāievēro divi galvenie principi – nekad skapī neievietot karstus ēdienus un tos iepriekš atdzesēt, jo tas ļaus ietaupīt ledu; neaizmirst katru rītu izlaist rezervuārā sakrājušos ūdeni.


Produktus ilgāk svaigus saglabā māla puķupodos


Namamātēm, kurām nebija pieejams ledusskapis, pagrabs vai citas vēsas telpas, produktu svaiguma saglabāšanai tika piedāvāti arī citi varianti.


Produktu uzglabāšanai kā ledusskapja aizvietotājs kalpoja pat vienkāršs māla puķupods. Brīdi puķupodu paturēja ledusaukstā ūdenī un ar „muti” uzlika pār produktiem, piemēram, sviestu, gaļu, desām u.c. Karstā laikā poda apmērcēšanu aukstā ūdenī atkārtoja vairākas reizes. Lai produktiem klāt netiktu mušas, poda caurumiņu aizbāza.


Ziemas laikā gaļu sasaldēja un tad lika graudos vai zāģu skaidās. Šādā veidā tā neatkūstot varēja stāvēt līdz pat vasaras vidum. Savukārt siera uzglabāšanai tika ieteikts uz neilgu laiku to ievīstīt sāls vai etiķa ūdenī samērcētā drānā.


Savs risinājums bija arī produktu uzglabāšanai vēsumā, dodoties ārpus mājām. Uz papīra gabala uzzīmēja pudeles kontūru un pēc šī zīmējuma izgrieza no frotē drēbes divus gabalus, kurus salika kopā un sašuva, veidojot kulīti. Šo kulīti izvēra otrādi un „ledusskapis” bija gatavs lietošanai. Kulīti samērcēja aukstā ūdenī, izgrieza un pārvilka pār pudeli, kuras saturu bija nepieciešams uzglabāt vēsu. Pudele, saprotams, bija labi jāaiztaisa ar korķi. Ja pudeli novietoja vietā, kur to skāra vējš, mitrums izgaroja un aukstums, kas radās pie izgarošanas, dzesēja pudeles saturu.


Vārāmā jeb taupības kaste


Viena no prasmīgas saimnieces iezīmēm bija spēja ekonomēt – saimniecības izdevumiem atvēlēto naudu, produktus, laiku, gan arī kurināmo materiālu. Pēdējam nolūkam labi noderēja vārāmā jeb taupības kaste, kas lielus panākumus bija guvusi Amerikā, Vācijā un citur. To varēja iegādāties vai pagatavot paši. Taupības kastē gatavots ēdiens nepiedega, neizjuka un to nebija jāuzrauga, un varēja nodoties citiem darbiem.


Taupības kaste.

Kastes pielietošana bija pavisam vienkārša. Uz uguns katlā produktus pavārīja 5 līdz 40 minūtes, atkarība no gatavojamā ēdiena, cieši noslēgto katliņu ar strauji vārošo ēdienu lika kastē, apsedza ar spilvenu un aiztaisīja kastes vāku. Ēdiens kastē turpināja vārīties un pēc zināma laika bija gatavs, ja bija nepieciešamība, ēdienu vēl pavārīja uz plīts un vēlreiz lika taupības kastē.


Rakstu nedaudz citā versijā var lasīt grāmatā "Uz vakariņām Latvijas brīvvalstī. Gadsimtu senas receptes toreiz un tagad" (2014).