• Vineta

Torte “Cielaviņa” svētku galdā kopš 1984. gada

Domājot, par ko man gribētos blogā rakstīt šoreiz, radās doma izzināt tortes “Cielaviņa” tapšanas stāstu. Intuīcija teica, ka šis kārums ir radies Padomju Latvijas laikā. Kā izrādās, nebiju kļūdījusies.


Līdzīgi, kā stāstā par “Latgales salātiem”, arī tortes “Cielaviņa” stāstu šķetināju, caurskatot preses materiālus. Noteikti būtu vērts ieskatīties arī arhīvu materiālos, kad tāda iespēja radīsies.


Tik daudzu mīļotais kārums, bezē torte ar riekstiem un kakao krēmu, svētku galdā ir kopš 1984. gada pavasara. Kā teikts laikraksta “Rīgas Balss” publikācijā: “Šogad veikalos parādīsies vēl viens fabrikas “17. jūnijs” konditoru jaunums – torte “Cielaviņa”.” Torti sākuši ražot pēc vairākkārtēja pircēju lūguma. Man gan nav izdevies atrast informāciju, kādēļ tortei dots tieši šāds nosaukums. Preses publikācijās par nosaukumu došanu citām tortēm norādīts, ka tie tikuši izvēlēti konkursa kārtībā – par nosaukumiem varējis balsot.


Viens no Latvijas konditorejas lepnumiem radīts uzņēmumā, kuram nosaukums dots par godu Latvijas okupācijai. Uzņēmums “17. jūnijs” tika izveidots, nacionalizējot saldumu ražotāja Vilhelma Ķuzes fabriku. Atgūstot Latvijai neatkarību, tika mainīts uzņēmuma nosaukums, tas kļuva par “Staburadzi”, un turpināja cept arī “Cielaviņas”.


Kā galvenās tortes sastāvdaļas, norādītas rieksti, šokolādes glazūra, sausais piens un sviests. Par tortes radītāju uzskatāma fabrikas “17. jūnijs” konditorejas izstrādājumu ceha vadītāja Ausma Ābola, viņa bijusi arī citu toršu recepšu autore. “Cielaviņu” A. Ābola radīja kopā ar ceha vecāko inženieri tehnoloģi Ritu Kadiķi. “Cielaviņa” receptūrā un garšas ziņā bijusi līdzīga tolaik iecienītajai tortei “Draudzība”.


Fabrikas “17. jūnijs” konditores Marija Puņicka, Nadežda Žuravļova un Gaļina Kārkliņa ar tikko izceptajām tortēm “Cielaviņa”. Foto: “Rīgas Balss”, 1985. gada 2. janvāris.


1984. gada pavasarī, kad torte tikko parādījās pārdošanā, fabrika “17. jūnijs” ik dienu cepa 400 tortes, un tika plānots palielināt ražošanas jaudu. Kopumā fabrika 80. gadu vidū piedāvāja ap 12 dažādām tortēm. Šajā laikā vienu kilogramu smagā “Cielaviņa” maksāja 4,90 rubļus. Jāpiezīmē, ka tā tomēr bija ekskluzīva prece, un daudzi to varēja atļauties tikai īpašos dzīves mirkļos. Piemēram, šajā laikā mazpilsētas ēdnīcā strādājoša pavāra alga bija ap 70 rubļiem mēnesī.


80. gadu beigās pārmaiņu un deficīta apstākļos arī “Cielaviņas” gribētājiem bija jāstāv šim laikam tik kanoniskajās rindās. Situāciju savā sūdzībā laikrakstā “Jūrmala” aprakstījusi kāda Kauguru iedzīvotāja: “Nesen kārtējo reizi zaudēju vairākas stundas brīvā laika, stāvot rindā pēc... tortes. Tā, protams, nav dienišķā maize. Bet kaugurniekiem nezin kāpēc šā kāruma iegāde kļuvusi par īstu izturības pārbaudi. Konditorejas fabrikā ražotās tortes 125. veikalam piegādā tikai vienu reizi nedēļā – ceturtdienās, turklāt ierobežotā daudzumā. Rinda jāieņem jau pulksten 17, citādi torti var nedabūt. Gribētāju salasās vairāki desmiti, bet atved, piemēram, tikai dažas tortes “Cielaviņa”, arī pārējās tortes nelielā skaitā. Pulksten 17, kad sākam stāvēt, tele ir tukša. Pārdevējas neko sakarīgu nevar paskaidrot.

– Vai tortes būs?

– Nav zināms. Mašīna aizbrauca. Gaidiet!

Dažreiz mašīna parādās ap pulksten 20, citreiz neatbrauc nemaz... [...] Bet tortes taču cep pie mums! Kāpēc tās tik grūti nopirkt?”


Latvijai atgūstot neatkarību, bija vērojams dažādu preču un izejvielu trūkums. Tas skāra arī tortes “Cielaviņa” ražošanu. No publikācijām presē redzams, ka, piemēram, 1992. gada pavasarī “Cielaviņu” necepa “jo tā būtu ļoti dārga un arī šīs izejvielas ir grūti dabūjamas”, īpašas problēmas bija ar kakao.


1993. gada nogalē “Cielaviņa” atkal bija veikalu plauktos, un 1 kilograms šīs tortes maksāja 2 latus, un tā bija daudz dārgāka nekā citas tortes, piemēram, 1,2 kilogrami “Roko” maksāja 1,58 latus.


Laiki gājuši, bet trauslā un drūpstošā bezē torte nemainīgi ieņem goda vietu uz svētku galda.